Dod! Dod! Dod!



Kas gan tas varētu būt? Jauna puķu šķirne? Ziemassvētku svecītes? Nē, ja ieskatās, zem spilgti dzeltenajām liesmiņām var nojaust pūkām klātus ķermenīšus.

Protams! Tie ir bezdelīdzēni, kuru paģēroši atplestās, košās rīklītes lūgšus lūdzas [vai varbūt pieprasa] mammai un tētim: Ēst! Ēst! Ēst! Ja vispār teiciens “mute līdz ausīm” ir uztverams burtiski, tad šis nu ir tas gadījums.

Kas atliek vecākiem? Tie caurām dienām šaudās šurpu turpu, ķerdami kukaiņus, ar ko mēģināt apmierināt savu atvašu aizvien augošās prasības.

Iespējams, raugoties no kosmosa, arī mēs, cilvēki, izskatāmies līdzīgi. Visas tās mūsu patiesās un iedomātās vajadzības, ar ko mēs apzināti vai neapzināti vēršamies pie Debesu Tēva un lūdzam [vai varbūt pieprasām] – Dod! Dod! Dod!

Un Viņš dod un dod, un dod. Jo tāda ir Tēva daba; tāds ir Viņa raksturs – mīlestībā rūpēties par saviem bērniem, saviem radījumiem. Jā, arī par tiem, kuriem nekad nav gana. Arī par tiem, kuri aizmirst pateikt paldies.

Dievs saka: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” (Jesajas 49:15)

Tā nu tas ir – mēs esam pilnībā atkarīgi no Radītāja žēlastības un gādības. Un tāpēc arī mums nav jākaunas dzīvot ar “muti līdz ausīm.” Patiesībā pats Dievs mūs uz to aicina. Kā? “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.” (Lūkas 11:9) “Lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jāņa 16:24) “Lūdziet bez mitēšanās Dievu!” (1. Tesaloniķiešiem 5:17)

Tomēr cerams, ka "dod" nav tas vārds, kas mūsu lūgšanās atkārtojas visbiežāk!

(Fotografēja: Māris Debners)