Kurš puķu pazinējs gan nezina balto, cēlo kallu? Tomēr krietni mazāk būs tādu, kuri dabā redzējuši augam un ziedam ne visai bieži sastopamo kallas mazo savvaļas brāli – purva cūkausi (attēlā).
Lūk, kā cūkausīti raksturo botāniķi:
“Daudzgadīgs augs ar 10-25 cm gariem ložņājošiem sakneņiem un sirdsveidīgām, lielām lapām garos kātos. Ziedneši stāvi, gandrīz tikpat gari kā lapas. Ziedi blīvā cilindriskā vālītē, kam pie pamata balta, ārpusē zaļa seglapa. Zied jūnijā un jūlijā. Vālīte ziedēšanas laikā zaļgani dzeltena. Vēlāk uz tās attīstās augļi - sarkanas ogas. Augs sastopams ne bieži dīķu krastmalās, pārpurvotos ezeru un upju krastos, purvu malās, pārpurvotos un slapjos mežos.”
Kas cūkausī īpašs? Pavērojiet uzmanīgi attēlu! Vai neieraugāt tur ko pretrunīgu? Tik balti ziedi ... tik melnā dūkstī. Vai kāds jokus dzīdams būtu tīši saspraudis baltās puķes dubļos? Varbūt datorgrafikas triks? Nē, attēls atbilst īstenībai. Cūkauša saknes tumšajās, lipīgajās piekrastes dūņās atrod vielas, no kā “uzbūvēt” koši zaļas lapas un spilgti baltus, nevainojami tīrus ziedus. Jā, un vēl sulīgi sarkanus augļus rudenī (tikai nemēģiniet tos pagaršot!).
“Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta. Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē.” (Filipiešiem 2:13-15)
Šajā pasaulē – gluži kā dūņainā mežezerā – ir daudz pelēcības, tumsas un netīrības. Muļķīgi būtu to noliegt. Tomēr ne mazāk muļķīgi būtu apgalvot, ka tāpēc arī mums nekas cits neatliek, kā līdzināties vispārējam fonam. Nav tiesa! Dievs var mums dot gribu un veiksmi dzīvot ne tikai krāsainu, bet arī tīru dzīvi. Un purva cūkausis taču saka to pašu!
