“Aizved mani uz Slīteres siliem,
Kad tur sila purenes zied!
Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,
Gribas kaut ko no tīra mazliet.”
Tā reiz savas ilgas uz papīra izlikusi dzejniece Ārija Elksne. Ar Ulda Marhilēviča melodiju tā dziedājusi Mirdza Zīvere un viņai līdzi tūkstošiem latviešu sieviešu. (Hmm, iespējams, paslepšus to dungojis arī dažs labs vīrs.)
Patiesībā šis lūgums nav nemaz tik viegli apmierināms. Slīteres silus vēl kaut kā atrast varētu, bet sila purenes arī tur pie katra koka vis nezied. Sausos, saulainos priežu mežos augošā sila purene Latvijā ir reti sastopama, bet Rietumeiropā tā jau ir gandrīz pilnīgi izzudusi suga. Meža silpurene (Pulsatilla patens) ir iekļauta ne vien Latvijas Sarkanajā grāmatā un ar likumu īpaši aizsargājamo augu sugu sarakstā, bet ir arī Eiropas nozīmes aizsargājama augu suga.
Kas vainojams pie silpureņu izzušanas? Galvenokārt cilvēki, kas vadās pēc principa – atnācu, ieraudzīju, noplūcu; pie tam bieži vien ar visām saknēm. Sakarā ar bioloģiskajām īpatnībām un specifiskajiem augšanas apstākļiem, šī burvīgā auga dabīgā pavairošanās notiek ļoti lēni, un tā nespēj kompensēt skaistuma cienītāju noplūktkāri.
Meža silpurene pati par sevi ir viena no daudzām lietām, ko Radītājs devis, lai nāktu pretī mūsu ilgām “pēc kaut kā tīra mazliet.” (Protams, nenoplūktā veidā!!!)
Bet, iepazīstot šo skaisto augu un salīdzinot to ar radniecīgām sugām, mēs tajā varam ieraudzīt arī garīga rakstura mācību. Kādu?
Latvijā ir vēl otra silpureņu ģints suga – pļavas silpurene. No meža silpurenes to var atšķirt ne tikai pēc lapu formas, bet arī pēc mazāka, vienmēr nolīkuša zieda, kurš neatver savu zvanu pretī saulei, kā to dara meža silpurene. Par spīti grūtībām un apdraudējumiem celt galvu pretī saulei, orientēt dvēseli pretī gaismai, pretī visam tīrajam, labajam un svētajam – tā varētu būt sila purenes vēsts mums, 21. gadsimta cilvēkiem.
Uz to mūs aicina arī Svētie Raksti: “Kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filipiešiem 4:8)
Un vēl: “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” (Kolosiešiem 3:1, 2)
Protams, te nav runa par tukšu sapņošanu, bet par mērķtiecīgu dzīvi; dzīvi ar reālu perspektīvu: “Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.” (Kolosiešiem 3:4)
Iespējams, tas šobrīd nav modē, tomēr labāk skatoties uz zvaigznēm iekāpt peļķē, nekā skatoties uz peļķēm neredzēt zvaigznes!
(Foto: Māris Debners)
