“Nevienam tāda dzīve
Kā tai meža vāverei:
Ir tai sēnes, ir tai rieksti,
Ir tai brūns kamzoliņš.”
(Latviešu tautas dziesma)
Daži sūdzas, ka viņiem dzīve paejot kā vāveres ritenī, taču diez vai viņi kādreiz ir pabijuši vāveres ritenī, lai varētu tā salīdzināt.
Nezinu, kā vāvere jūtas sagūstīta un ielikta būrī (pat ja tajā ir tik aizraujoša lieta kā ritenis), bet mežā vāvere jūtas labi, nu, kā jau mājās. Varbūt tas ir subjektīvs vērojums, bet man šķiet, ka vāveres mežā jūtas pat labāk par citiem dzīvniekiem – tik dzīvespriecīgas un azartiskas tās šķiet. Un, protams, vāveres ir arī pamācošas. Lūk, dažas pārdomas.
Mūsu mežos vāveres ir sastopamas samērā bieži, un parasti šāda sastapšanās cilvēkiem sagādā prieku. Tomēr dažviet pasaulē ir citādi. Piemēram, dažos ASV apgabalos cilvēku attieksme pret vāverēm ir līdzīga mūsu attieksmei pret pelēm un žurkām. Tās pat tiek ļauni dēvētas par lidojošām žurkām un tamlīdzīgi. Kāpēc? Iemesls ir pavisam vienkāršs - to pārmērīgais skaits. Vāveru tur savairojies tik daudz, ka tās bariem vien skraida pa jūsu dārzu, rakājas pa jūsu atkritumu spaini, lien jūsu māju bēniņos un pat istabās, nodarot ne mazumu posta (vāveres tomēr ir grauzēji ar visām no tā izrietošajām sekām).
Secinājums? Kas par daudz, tas par skādi!
Kā teicis Kaudzīšu Reinis, „Labāk lai manis desmit reižu trūkst nekā kad vienreiz paliek kaut kur pāri.”
Bet tagad par kaut ko pozitīvu. Vāveres, līdzīgi putniem, vij sev ligzdas koku zaros. Parasti šīs ligzdas ir lodveida formas, veidotas no smalkiem zariņiem un zāles stiebriem un „siltinātas” ar lapām, sūnām un citiem noderīgiem materiāliem. Vāvere savu ligzdu prot uzbūvēt gan ērtu, gan sausu, gan drošu. Lodveida ligzdas „jumta” daļa ir darināta tā, lai, līstot lietum vai kūstot sniegam, ūdens notecētu uz malām un nesamērcētu ligzdas iekšieni. Katrai ligzdai ir viena galvenā un viena vai vairākas maskētas rezerves izejas, kas noder briesmu brīdī. Parasti katra vāvere sev novij vairākus šādus mitekļus – atšķirībā no cilvēkiem, kam uz vairākiem parasti ir viena māja, vāverēm ir otrādi, katrai pa vairākām mājām. Un tagad mēs nonākam pie interesantākā un pamācošākā: lai gan normāli vāveres dzīvo savās savrupmājās lepnā vientulībā, bargā ziemas salā tās iet ciemos, saspiežoties vairākas kopā vienā ligzdā, tādējādi palīdzot cita citai saglabāt ķermeņa siltumu. Tiklīdz laiks top siltāks, ciemiņi atkal dodas katrs uz savām mājām.
Bībelē teikts: „Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm; ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ! Tāpat arī, kad divi guļ kopā, viņi viens otru silda, bet kur lai ņem siltumu viens pats? Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.” (Salamans mācītājs 4:9-12)
Vai vāveres būtu lasījušas Bībelei? Laikam gan nē. Tomēr tām piemīt šī elementārā gudrība, kuras dažkārt pietrūkst pat cilvēkiem, kuri ir lasījuši Bībeli. Te man nāk prātā kādi zīmīgi, īpaši kristiešiem adresēti vārdi: „Spiedieties kopā! Spiedieties kopā!” (Liecības draudzei Nr1., 114)
Vāveres savā starpā sazinās ar čiepstienu un šmaukstienu virknēm. Šo skaņu frekvence un tonis komunicē visu – sākot ar brīdinājumu par briesmām un beidzot ar smiekliem, turklāt skaņas komunikāciju vāveres aktīvi papildina ar astes žestiem.
Interesanta ir vāveres izturēšanās, kad tā ir no kaut kā sabijusies. Vispirms tā uz brīdi sastingst. Ja vāvere atrodas uz zemes, tā metas uz tuvāko koku vai citu objektu, kurā varētu uzkāpt un tā patverties no briesmām. Bet ja tā jau atrodas kokā, dažkārt vāvere, cieši pieplakusi mizai, sāk riņķot ap stumbru.
Reizēm var novērot vāveres juceklīgi, bieži mainot virzienu, skrejam pāri ceļam. Tas ir viltīgs (un pašas vāveres skatījumā, iespējams, ģeniāls) mēģinājums samulsināt tuvojošos auto... Ja šāda taktika attaisnojas gadījumā ar vāveres galveno ienaidnieku, caunu, tad jāatzīst, ka fordus, hondas un volvo vāveres līkločiem gan samulsināt parasti neizdodas. Tāpēc tā daudzos gadījumos kļūst par vāveres dzīvē lielāko un pēdējo kļūdu.
Kā ar cilvēkiem? Nav viena universāla līdzekļa, nav vienas universālas receptes, kas der vienlīdz labi visos gadījumos. Pat lūgšana nav šāds universāls līdzeklis. Nepietiek mums iekalt kādu mantru un to skaitīt no rīta un vakarā. Lūgšanai ir jēga tad, kad tā ir sasaistīta ar dzīves realitāti, ar esošo situāciju. Tāpēc arī Jēzus, brīdinot par briesmām, aicināja savus mācekļus nevis tikai „lūdziet Dievu”, bet „esiet modri un lūdziet Dievu”! (Mateja 26:41)
Jeb kā teikts Salamana pamācībās 3:7, „Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties To Kungu un vairies no ļauna.”
Vēl vāvere var kalpot kā ilustrācija kādai ļoti praktiskai Bībeles mācībai – mācībai par to, ka mūsu spējas ir dotas, lai mēs tās lietotu.
Vāveres zobi nemitīgi aug. Tās priekšzobi gada laikā izaug par apmēram 15 centimetriem, tomēr, pateicoties pastāvīgajai lietošanai un nodilumam, tie paliek īsi.
Iedomājieties, par kādu monstru pārvērstos vāvere, ja tās zobi netiktu pienācīgi lietoti tiem paredzētajam mērķim!
Bībelē ir krietni daudz stāstu par šo tēmu. Tas ir, ne jau par vāveres zobiem, bet par to, ka Dieva mums dotās spējas ir jālieto, pretējā gadījumā tās nenes svētību, bet drīzāk lāstu.
Kā šīs tēmas kopsavilkums Bībelē ir apustuļa Pētera vārdi: „Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi.” (1. Pētera 4:10)
Un visbeidzot smiekli caur asarām. Ne vienam vien dzīvnieku mīļotājam vāveres ir sagādājušas arī sāpīgus brīžus. Sāpīgus burtiskā nozīmē. Daudzviet piepilsētas mežos un parkos vāveres ir tā pieradušas pie cilvēkiem, ka nebaidās nākt tiem klāt, lai saņemtu piedāvātos kārumus, un, ēdot no rokas, nereti ar asajiem zobiem iešņāpj saviem barotājiem pirkstos. Nekad neturiet vāverei paredzēto barību starp pirkstiem, jo tādējādi pastāv liela iespēja tikt pie dziļas un sāpīgas brūces!
Vāverēm par zināmu attaisnojumu gan jāatzīst, ka šādiem kodieniem nav nekāda sakara ar nepateicību vai ļaunprātību. Vienkārši vāveres galvas sānos novietotās acis ir tik aizņemtas ar apkārtnes vērošanu („vai-tik-kāds-man-negrasās-pielavīties!”), ka tām neatliek laika pievērst daudz uzmanības tam, ko dara mute.
Mēģinām pārnest šo ilustrāciju uz cilvēku pasauli. Arī cilvēku attiecībās pārspīlēta piesardzība un aizdomīgums sagādā zaudējumus pašam un sāpes citiem. Ne velti gudrais Salamans ir sacījis, „Kas nepārtraukti novēro vēju, tas netiek pie sēšanas, un, kas vienmēr raugās uz padebešiem, tas netiek pie ražas ievākšanas.” (Salamans mācītājs 11:4)
Un līdzīgi acīmredzot ir arī mūsu attiecībās ar Dievu: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” (Lūkas 9:62)
*******
