tag:blogger.com,1999:blog-17367593879330429952024-03-14T18:57:00.763+02:00PAJAUTĀ DABAI!Mārishttp://www.blogger.com/profile/14562573960158073215noreply@blogger.comBlogger7125tag:blogger.com,1999:blog-1736759387933042995.post-3508952175641015312010-02-11T11:16:00.001+02:002010-02-11T11:16:49.641+02:00Mazliet par vāverēm<p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi"> <p> </p> </p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi"><a href="http://lh3.ggpht.com/_9CGG36aV1UI/S3PK_GHfLKI/AAAAAAAAAPc/bRloySuaNSw/s1600-h/vaavere%5B18%5D.jpg"><img style="border-bottom: 0px; border-left: 0px; margin: 0px 75px 55px 25px; display: inline; border-top: 0px; border-right: 0px" title="vaavere" border="0" alt="vaavere" align="left" src="http://lh4.ggpht.com/_9CGG36aV1UI/S3PK_6_xP0I/AAAAAAAAAPg/p0QOgOhB8qo/vaavere_thumb%5B16%5D.jpg?imgmax=800" width="213" height="338" /></a> </p> <blockquote> <p align="center"> </p> <h2> </h2> <h3 align="center"> </h3> </blockquote> <blockquote> <h3 align="justify"><font size="3">“Nevienam tāda dzīve</font></h3> <h3 align="justify"><font size="3">Kā tai meža vāverei:</font></h3> <h3 align="justify"><font size="3">Ir tai sēnes, ir tai rieksti,</font></h3> <h3 align="justify"><font size="3">Ir tai brūns kamzoliņš.”</font></h3> </blockquote> <blockquote> <p align="justify"><font size="1">(Latviešu tautas dziesma)</font></p> </blockquote> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi"> </p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Daži sūdzas, ka viņiem dzīve paejot kā vāveres ritenī, taču diez vai viņi kādreiz ir pabijuši vāveres ritenī, lai varētu tā salīdzināt.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Nezinu, kā vāvere jūtas sagūstīta un ielikta būrī (pat ja tajā ir tik aizraujoša lieta kā ritenis), bet mežā vāvere jūtas labi, nu, kā jau mājās. Varbūt tas ir subjektīvs vērojums, bet man šķiet, ka vāveres mežā jūtas pat labāk par citiem dzīvniekiem – tik dzīvespriecīgas un azartiskas tās šķiet. Un, protams, vāveres ir arī pamācošas. Lūk, dažas pārdomas.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Mūsu mežos vāveres ir sastopamas samērā bieži, un parasti šāda sastapšanās cilvēkiem sagādā prieku. Tomēr dažviet pasaulē ir citādi. Piemēram, dažos ASV apgabalos cilvēku attieksme pret vāverēm ir līdzīga mūsu attieksmei pret pelēm un žurkām. Tās pat tiek ļauni dēvētas par lidojošām žurkām un tamlīdzīgi. Kāpēc? Iemesls ir pavisam vienkāršs - to pārmērīgais skaits. Vāveru tur savairojies tik daudz, ka tās bariem vien skraida pa jūsu dārzu, rakājas pa jūsu atkritumu spaini, lien jūsu māju bēniņos un pat istabās, nodarot ne mazumu posta (vāveres tomēr ir grauzēji ar visām no tā izrietošajām sekām). </p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Secinājums? Kas par daudz, tas par skādi!</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Kā teicis Kaudzīšu Reinis, „Labāk lai manis desmit reižu trūkst nekā kad vienreiz paliek kaut kur pāri.” </p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Bet tagad par kaut ko pozitīvu. Vāveres, līdzīgi putniem, vij sev ligzdas koku zaros. Parasti šīs ligzdas ir lodveida formas, veidotas no smalkiem zariņiem un zāles stiebriem un „siltinātas” ar lapām, sūnām un citiem noderīgiem materiāliem. Vāvere savu ligzdu prot uzbūvēt gan ērtu, gan sausu, gan drošu. Lodveida ligzdas „jumta” daļa ir darināta tā, lai, līstot lietum vai kūstot sniegam, ūdens notecētu uz malām un nesamērcētu ligzdas iekšieni. Katrai ligzdai ir viena galvenā un viena vai vairākas maskētas rezerves izejas, kas noder briesmu brīdī. Parasti katra vāvere sev novij vairākus šādus mitekļus – atšķirībā no cilvēkiem, kam uz vairākiem parasti ir viena māja, vāverēm ir otrādi, katrai pa vairākām mājām. Un tagad mēs nonākam pie interesantākā un pamācošākā: lai gan normāli vāveres dzīvo savās savrupmājās lepnā vientulībā, bargā ziemas salā tās iet ciemos, saspiežoties vairākas kopā vienā ligzdā, tādējādi palīdzot cita citai saglabāt ķermeņa siltumu. Tiklīdz laiks top siltāks, ciemiņi atkal dodas katrs uz savām mājām.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Bībelē teikts: „<b style="mso-bidi-font-weight: normal">Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm; ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ! Tāpat arī, kad divi guļ kopā, viņi viens otru silda, bet kur lai ņem siltumu viens pats? Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut</b>.” (Salamans mācītājs 4:9-12)</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Vai vāveres būtu lasījušas Bībelei? Laikam gan nē. Tomēr tām piemīt šī elementārā gudrība, kuras dažkārt pietrūkst pat cilvēkiem, kuri ir lasījuši Bībeli. Te man nāk prātā kādi zīmīgi, īpaši kristiešiem adresēti vārdi: „Spiedieties kopā! Spiedieties kopā!” (Liecības draudzei Nr1., 114)</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Vāveres savā starpā sazinās ar čiepstienu un šmaukstienu virknēm. Šo skaņu frekvence un tonis komunicē visu – sākot ar brīdinājumu par briesmām un beidzot ar smiekliem, turklāt skaņas komunikāciju vāveres aktīvi papildina ar astes žestiem.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Interesanta ir vāveres izturēšanās, kad tā ir no kaut kā sabijusies. Vispirms tā uz brīdi sastingst. Ja vāvere atrodas uz zemes, tā metas uz tuvāko koku vai citu objektu, kurā varētu uzkāpt un tā patverties no briesmām. Bet ja tā jau atrodas kokā, dažkārt vāvere, cieši pieplakusi mizai, sāk riņķot ap stumbru.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Reizēm var novērot vāveres juceklīgi, bieži mainot virzienu, skrejam pāri ceļam. Tas ir viltīgs (un pašas vāveres skatījumā, iespējams, ģeniāls) mēģinājums samulsināt tuvojošos auto... Ja šāda taktika attaisnojas gadījumā ar vāveres galveno ienaidnieku, caunu, tad jāatzīst, ka fordus, hondas un volvo vāveres līkločiem gan samulsināt parasti neizdodas. Tāpēc tā daudzos gadījumos kļūst par vāveres dzīvē lielāko un pēdējo kļūdu.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Kā ar cilvēkiem? Nav viena universāla līdzekļa, nav vienas universālas receptes, kas der vienlīdz labi visos gadījumos. Pat lūgšana nav šāds universāls līdzeklis. Nepietiek mums iekalt kādu mantru un to skaitīt no rīta un vakarā. Lūgšanai ir jēga tad, kad tā ir sasaistīta ar dzīves realitāti, ar esošo situāciju. Tāpēc arī Jēzus, brīdinot par briesmām, aicināja savus mācekļus nevis tikai „lūdziet Dievu”, bet „<b style="mso-bidi-font-weight: normal">esiet modri un lūdziet Dievu</b>”! (Mateja 26:41)</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Jeb kā teikts Salamana pamācībās 3:7, „<b style="mso-bidi-font-weight: normal">Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties To Kungu un vairies no ļauna</b>.”</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Vēl vāvere var kalpot kā ilustrācija kādai ļoti praktiskai Bībeles mācībai – mācībai par to, ka mūsu spējas ir dotas, lai mēs tās lietotu.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Vāveres zobi nemitīgi aug. Tās priekšzobi gada laikā izaug par apmēram 15 centimetriem, tomēr, pateicoties pastāvīgajai lietošanai un nodilumam, tie paliek īsi.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Iedomājieties, par kādu monstru pārvērstos vāvere, ja tās zobi netiktu pienācīgi lietoti tiem paredzētajam mērķim! </p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Bībelē ir krietni daudz stāstu par šo tēmu. Tas ir, ne jau par vāveres zobiem, bet par to, ka Dieva mums dotās spējas ir jālieto, pretējā gadījumā tās nenes svētību, bet drīzāk lāstu.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Kā šīs tēmas kopsavilkums Bībelē ir apustuļa Pētera vārdi: „<b style="mso-bidi-font-weight: normal">Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi</b>.” (1. Pētera 4:10)</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Un visbeidzot smiekli caur asarām. Ne vienam vien dzīvnieku mīļotājam vāveres ir sagādājušas arī sāpīgus brīžus. Sāpīgus burtiskā nozīmē. Daudzviet piepilsētas mežos un parkos vāveres ir tā pieradušas pie cilvēkiem, ka nebaidās nākt tiem klāt, lai saņemtu piedāvātos kārumus, un, ēdot no rokas, nereti ar asajiem zobiem iešņāpj saviem barotājiem pirkstos. Nekad neturiet vāverei paredzēto barību starp pirkstiem, jo tādējādi pastāv liela iespēja tikt pie dziļas un sāpīgas brūces!</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Vāverēm par zināmu attaisnojumu gan jāatzīst, ka šādiem kodieniem nav nekāda sakara ar nepateicību vai ļaunprātību. Vienkārši vāveres galvas sānos novietotās acis ir tik aizņemtas ar apkārtnes vērošanu („vai-tik-kāds-man-negrasās-pielavīties!”), ka tām neatliek laika pievērst daudz uzmanības tam, ko dara mute.</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Mēģinām pārnest šo ilustrāciju uz cilvēku pasauli. Arī cilvēku attiecībās pārspīlēta piesardzība un aizdomīgums sagādā zaudējumus pašam un sāpes citiem. Ne velti gudrais Salamans ir sacījis, „<b style="mso-bidi-font-weight: normal">Kas nepārtraukti novēro vēju, tas netiek pie sēšanas, un, kas vienmēr raugās uz padebešiem, tas netiek pie ražas ievākšanas</b>.” (Salamans mācītājs 11:4)</p> <p style="text-align: justify" class="Rindkopaaratkaapi">Un līdzīgi acīmredzot ir arī mūsu attiecībās ar Dievu: „<b style="mso-bidi-font-weight: normal">Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai</b>.” (Lūkas 9:62)</p> <p class="MsoNormal">*******<span style="line-height: 115%; mso-bidi-font-size: 8.0pt"> <p> </p> </span></p> Mārishttp://www.blogger.com/profile/14562573960158073215noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1736759387933042995.post-75862720090785589882008-10-30T20:45:00.002+02:002010-06-13T12:42:40.806+03:00Cāļa gudrība<p> </p> <p align="justify"><a href="http://lh5.ggpht.com/_9CGG36aV1UI/SQoDWOvqgdI/AAAAAAAAALQ/Z7zmENpqtNA/s1600-h/saime%5B23%5D.jpg"><img style="border: 0px none;" alt="saime" src="http://lh3.ggpht.com/_9CGG36aV1UI/SQoDW7PllTI/AAAAAAAAALU/JGNAyCcYR-A/saime_thumb%5B17%5D.jpg?imgmax=800" align="left" border="0" width="244" height="140" /></a> Interesanti uzzināt, ka pasaulē ir ne tikai dējējvistu un gaļas vistu šķirnes, bet arī dekoratīvās un pat kaujas vistas!</p> <p align="justify">Gana dzirdēti nievājoši teicieni par dumjo vistu, cāļa smadzenēm vai gaiļa lielību. Tomēr jāatzīst, ka šiem mājputniem piemīt arī daža laba izteikti pozitīva, pat dievišķa īpašība.</p> <p align="justify">Šajā sakarā vispirms atmiņā nāk skumjie, bet daiļrunīgie Kristus vārdi: „<b>Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, <i>kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem</i>, bet jūs negribējāt</b>.” (Mateja 23:37)</p> <p align="justify"><a href="http://lh3.ggpht.com/_9CGG36aV1UI/SQoDXwUNUiI/AAAAAAAAALY/QYbwfbNU40k/s1600-h/vista%20ar%20caliem%5B3%5D.jpg"><img style="border: 0px none;" alt="vista ar caliem" src="http://lh6.ggpht.com/_9CGG36aV1UI/SQoDYpI9lWI/AAAAAAAAALc/_tduPozfHMA/vista%20ar%20caliem_thumb%5B1%5D.jpg?imgmax=800" align="right" border="0" width="244" height="204" /></a> Tiešām, kaut arī vistu mammas spārni neder lidošanai (ja nu vienīgi tik, lai uzlaistos uz laktas), zem tiem ir gana vietas kuplai bērnu saimei. Tur cālīši ir siltumā un drošībā. Acīmredzot Kristus izmantoja šo līdzību, lai atgādinātu cilvēkiem Dieva ilgas gādāt par savu bērnu (cilvēku vispār un it īpaši savas tautas jeb draudzes) labklājību un drošību, tos aizsargājot, sasildot un audzinot. Diemžēl Viņam bija jāatzīst – „bet jūs negribējāt...” Savādi, bet izskatās, ka cālis reizēm ir prātīgāks par cilvēku. Cerams, ka ne par tevi? Kaut Dievs mums šajā ziņā dotu vismaz tik daudz prāta, cik cālim!</p> <p align="justify">Daži vārdi jāsaka arī par cāļu tēvu, gaili. Jāatzīst, gaiļa <i>personība</i> ir pat ļoti pretrunīga, un visspilgtāk tas izpaužas viņa „ģimenes dzīvē.” Pirmkārt, gailis ir izteikts daudzsievības piekritējs. Te nu gan tūlīt jākonstatē, ka tas, kas der putnam, neder cilvēkam. Pasaulē joprojām ir daudz tautu un kultūru, kurās daudzsievība tiek uzskatīta par normālu un pat apsveicamu lietu, tomēr kā likums šīs tautas nepieder pie tām, kas guvušas augstākos panākumus un labklājību. Šis fakts runā pats par sevi.</p> <p align="justify">Kaut arī dažiem no Bībeles relatīvi pozitīvajiem varoņiem sievu bija vairāk nekā gailim, nekur nav teikts, ka Dievs šo faktu būtu vērtējis kā labu, gluži pretēji, Bībele kā normālo, ideālo laulības modeli norāda viena vīra un vienas sievas savienību, piemēram, „<b>Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram...</b>” (1. Timotejam 3:2) Galu galā tas atbilst Radītāja sākotnējam plānam: „<b>Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, un <i>tie divi</i> būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa</b>.” (Marka 10:6-8) Protams, uz gaili tas neattiecas.</p> <p align="justify">Atgriežoties pie gaiļa, atceros pāris novērojumus lauku sētā. Reiz redzēju, kā sekstainais ģimenes galva, pamanījis vanaga tuvošanos, vispirms skaļā balsī brīdināja savu saimi no draudošajām briesmām, bet pēc tam pat lēca gaisā plēsējam pretī. Tas izskatījās smieklīgi, bet gaiļa drosme un gādīgā pašaizliedzība bija neapšaubāma. Reizēm var redzēt, kā gailis, atradis ko ēdamu, vispirms aicina uz mielastu sievas un bērnus. Nu, ko, īsts kristieša piemērs! Jo, „<b>ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu</b>.” (1. Timotejam 5:8)</p> <p align="justify">Protams, protams, neidealizēsim gaili, jo dažreiz tas rīkojas gluži pretēji – briesmu brīdī pirmais bēg un, atradis ko ēdamu, <i>sievas</i> padzen tālāk, lai pašam nepietrūkst knābājamā. Izskatās, ka šis, iespējams, slavenākais no putniem, var kalpot par ilustrāciju gan tam, kā ir pareizi un kā vajag, gan arī tam, kā ir aplami un kā nevajag.</p> <p align="justify"></p>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14562573960158073215noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1736759387933042995.post-66286089345076914062008-03-13T16:28:00.005+02:002008-12-13T11:19:49.475+02:00Meža silpurene<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhyb-bd_8B_UWCCBW2ZDlPB9eEdKa4ur0L5WM7stZ1WvbbTKaEL97rRRkBA98qjaDhTBXF_r_l1H4PJrHIhw48eUsoOsQfj7arC8qwJF_5GU6TXyx4c5L0eQDmnSs5u5KB04AbLgCjEkhg/s1600-h/Pulsatilla+patens+panorama.jpg"><img style="cursor: pointer;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhyb-bd_8B_UWCCBW2ZDlPB9eEdKa4ur0L5WM7stZ1WvbbTKaEL97rRRkBA98qjaDhTBXF_r_l1H4PJrHIhw48eUsoOsQfj7arC8qwJF_5GU6TXyx4c5L0eQDmnSs5u5KB04AbLgCjEkhg/s400/Pulsatilla+patens+panorama.jpg" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5177234218442485138" border="0" /></a><br /><p class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV"><br /></span></p> <p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">“Aizved mani uz Slīteres siliem,<br />Kad tur sila purenes zied!<br />Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,<br />Gribas kaut ko no tīra mazliet.”</span></p><div style="text-align: justify;"> </div> <p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Tā reiz savas ilgas uz papīra izlikusi dzejniece Ārija Elksne. Ar Ulda Marhilēviča melodiju tā dziedājusi Mirdza Zīvere un viņai līdzi tūkstošiem latviešu sieviešu. (Hmm, iespējams, paslepšus to dungojis arī dažs labs vīrs.)</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Patiesībā šis lūgums nav nemaz tik viegli apmierināms. Slīteres silus vēl kaut kā atrast varētu, bet sila purenes arī tur pie katra koka vis nezied. Sausos, saulainos priežu mežos augošā sila purene Latvijā ir reti sastopama, bet Rietumeiropā tā jau ir gandrīz pilnīgi izzudusi suga. Meža silpurene (<i>Pulsatilla patens</i>) ir iekļauta ne vien Latvijas Sarkanajā grāmatā un ar likumu īpaši aizsargājamo augu sugu sarakstā, bet ir arī Eiropas nozīmes aizsargājama augu suga.</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Kas vainojams pie silpureņu izzušanas? Galvenokārt cilvēki, kas vadās pēc principa – <i>atnācu, ieraudzīju, noplūcu</i>; pie tam bieži vien ar visām saknēm. Sakarā ar bioloģiskajām īpatnībām un specifiskajiem augšanas apstākļiem, šī burvīgā auga dabīgā pavairošanās notiek ļoti lēni, un tā nespēj kompensēt <i>skaistuma cienītāju</i> noplūktkāri.</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Meža silpurene pati par sevi ir viena no daudzām lietām, ko Radītājs devis, lai nāktu pretī mūsu ilgām “pēc kaut kā tīra mazliet.” (Protams, nenoplūktā veidā!!!)</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Bet, iepazīstot šo skaisto augu un salīdzinot to ar radniecīgām sugām, mēs tajā varam ieraudzīt arī garīga rakstura mācību. Kādu?</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Latvijā ir vēl otra silpureņu ģints suga – pļavas silpurene. No meža silpurenes to var atšķirt ne tikai pēc lapu formas, bet arī pēc mazāka, vienmēr nolīkuša zieda, kurš neatver savu zvanu pretī saulei, kā to dara meža silpurene. Par spīti grūtībām un apdraudējumiem celt galvu pretī saulei, orientēt dvēseli pretī gaismai, pretī visam tīrajam, labajam un svētajam – tā varētu būt sila purenes vēsts mums, 21. gadsimta cilvēkiem.</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Uz to mūs aicina arī Svētie Raksti: <b>“Kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!”</b> (Filipiešiem 4:8)</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Un vēl: <b>“Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.”</b> (Kolosiešiem 3:1, 2)</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Protams, te nav runa par tukšu sapņošanu, bet par mērķtiecīgu dzīvi; dzīvi ar reālu perspektīvu: <b>“Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.”</b> (Kolosiešiem 3:4)</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Iespējams, tas šobrīd nav modē, tomēr labāk skatoties uz zvaigznēm iekāpt peļķē, nekā skatoties uz peļķēm neredzēt zvaigznes!</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">(Foto: Māris Debners)</span></p>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14562573960158073215noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1736759387933042995.post-71430393966601412562007-09-10T15:16:00.001+03:002008-12-13T11:19:49.964+02:00Dod! Dod! Dod!<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgHSx7kBBnsWMDFnixy-5vh_tkwueGO3HkgtppLqyI9rTXb9x4I2wCGI_6DdKLYsBgWErhvcTohTHPMwfKKoyT_xBMaJuEPv2ullF9gHp3K4mHbkK-eedKAOuDDv4ROEhlVRShme2rZKsA/s1600-h/Hirundo+rustica.jpg"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgHSx7kBBnsWMDFnixy-5vh_tkwueGO3HkgtppLqyI9rTXb9x4I2wCGI_6DdKLYsBgWErhvcTohTHPMwfKKoyT_xBMaJuEPv2ullF9gHp3K4mHbkK-eedKAOuDDv4ROEhlVRShme2rZKsA/s400/Hirundo+rustica.jpg" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5116405699595327474" border="0" /></a><br /><br /><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Kas gan tas varētu būt? Jauna puķu šķirne? Ziemassvētku svecītes? Nē, ja ieskatās, zem spilgti dzeltenajām <span style="font-style: italic;">liesmiņām</span> var nojaust pūkām klātus ķermenīšus.<br /></span></p> <p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Protams! Tie ir <span style="font-weight: bold;">bezdelīdzēni</span>, kuru <span style="font-style: italic;">paģēroši</span> atplestās, košās rīklītes lūgšus lūdzas [vai varbūt pieprasa] mammai un tētim: Ēst! Ēst! Ēst! Ja vispār teiciens “mute līdz ausīm” ir uztverams burtiski, tad šis nu ir tas gadījums.</span></p> <div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Kas atliek vecākiem? Tie caurām dienām šaudās šurpu turpu, ķerdami kukaiņus, ar ko mēģināt apmierināt savu atvašu aizvien augošās prasības.</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Iespējams, raugoties no kosmosa, arī mēs, cilvēki, izskatāmies līdzīgi. Visas tās mūsu patiesās un iedomātās vajadzības, ar ko mēs apzināti vai neapzināti vēršamies pie Debesu Tēva un lūdzam [vai varbūt pieprasām] – Dod! Dod! Dod!</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Un Viņš dod un dod, un dod. Jo tāda ir Tēva daba; tāds ir Viņa raksturs – mīlestībā rūpēties par saviem bērniem, saviem radījumiem. Jā, arī par tiem, kuriem nekad nav gana. Arī par tiem, kuri aizmirst pateikt paldies.</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Dievs saka: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” (Jesajas 49:15)</span></p><div style="text-align: justify;"> </div><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV">Tā nu tas ir – mēs esam pilnībā atkarīgi no Radītāja žēlastības un gādības. Un tāpēc arī mums nav jākaunas dzīvot ar “muti līdz ausīm.” Patiesībā pats Dievs mūs uz to aicina. Kā? “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.” (Lūkas 11:9) “Lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jāņa 16:24) “Lūdziet bez mitēšanās Dievu!” (1. Tesaloniķiešiem 5:17)</span></p><p style="text-align: justify;" class="MsoBodyTextFirstIndent">Tomēr cerams, ka "dod" nav tas vārds, kas mūsu lūgšanās atkārtojas visbiežāk!</p><a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhJRDg6m8fU-S00xJI4jwFO3gjTvwlxV_GtNPjj1W7U7jFsN43FJhdG71nQwQOZsLJef5zLzvGADu-kqeROt61cBsLGLaC481MbvnPe5pyK8c-Pc8flP5UIO1K1k8l-IQxIJiKcOtIKgv0/s1600-h/DSC0914011.JPG"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhJRDg6m8fU-S00xJI4jwFO3gjTvwlxV_GtNPjj1W7U7jFsN43FJhdG71nQwQOZsLJef5zLzvGADu-kqeROt61cBsLGLaC481MbvnPe5pyK8c-Pc8flP5UIO1K1k8l-IQxIJiKcOtIKgv0/s200/DSC0914011.JPG" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5198368118557754770" border="0" /></a><p class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV" style="font-size:78%;">(Fotografēja: Māris Debners)</span></p>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14562573960158073215noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1736759387933042995.post-63662672796260435082007-09-02T12:24:00.000+03:002008-12-13T11:19:50.123+02:00Pacietības kalngals<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg5gpMHWNXwQeeCSk_g_o7a4qxo07zv4awO-f4lATqOfWU7zx7ukOEm9Kl7XVJ94eGtz2HP9TLUlSTKUgKHp-JymfwJPkd4yr89k-kLLXFfeenJK9RXdY_Hf_N99pGs9kLX1eiBSzcZ6J8/s1600-h/viingliemezi_panorama.jpg"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg5gpMHWNXwQeeCSk_g_o7a4qxo07zv4awO-f4lATqOfWU7zx7ukOEm9Kl7XVJ94eGtz2HP9TLUlSTKUgKHp-JymfwJPkd4yr89k-kLLXFfeenJK9RXdY_Hf_N99pGs9kLX1eiBSzcZ6J8/s400/viingliemezi_panorama.jpg" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5116422574521833522" border="0" /></a><br /><br /><div style="text-align: justify;">Attēlos redzams <span style="font-weight: bold;">parka jeb īstais vīngliemezis</span>, kas ir viena no apmēram 130 Latvijā sastopamajām gliemežu sugām. Starp citu, pie mums to viduslaikos esot ieveduši mūki, lai dažādotu savu ēdienkarti lielā gavēņa laikā. Ko tik ļautiņi nedabū gatavu, lai apietu pašizdomāto (gavēņa) likumu ar līkumu... Ja lasām Bībeli, gliemezi neatrodam starp radībām, ko Radītājs atzinis par piemērotām cilvēku uzturam, un tāpēc es negrasos apspriest šī mīkstmieša gastronomiskās īpašības. Ar ko gan gliemezis varētu būt ievērojams? Manuprāt, ar pacietību!<br /><br />Taisnība, starp dzīvajām radībām varētu atrast vēl izcilākus pacietības piemērus, tomēr gliemezis noteikti ir visslavenākais no pacietīgajiem. Kaut, piemēram, šāds gadījums:<br /><br />“Gliemežu ģimene stāv ceļmalā un grasās doties pāri. Tētis saka, ‘Dēls, esi uzmanīgs! Pēc divām stundām te nāks autobuss!’” [:)]<br /><br />Lai arī dzīvē netrūkst situāciju, kas no mums prasa ātru un pat savā ziņā agresīvu rīcību, tomēr parasti ar pacietību var sasniegt vairāk. Ja tā padomā – panākumi (kā materiālas, tā arī garīgas dabas) reti kad balstās uz mirkļa varoņdarbiem. Parasti to pamatā ir ilgstošs un pacietīgs darbs. To māca arī Bībele: “Kas ir <span style="font-weight: bold;">pacietīgs</span>, tas ir arī gudrs, bet, kas ir nepacietīgs, parāda savu negudrību.” (Salamana Pamācības 14:29) “<span style="font-weight: bold;">Pacietīgais</span> ir labāks nekā stiprais, un, kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.” (Salamana Pamācības 16:32)<br /><br />Galu galā (un mums, grēciniekiem, par lielu laimi) pacietība ir viena no Dievu raksturojošajām īpašībām: “Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, <span style="font-weight: bold;">pacietīgs</span> un bagāts žēlastībā.” (Psalmi 103:8)<br /><br />Un tā ir viena no īpašībām, ko Dieva Svētā Gara klātbūtne veido cilvēkā: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, <span style="font-weight: bold;">pacietība</span>, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22)<br /><br /><span style="font-size:78%;">(Foto: Māris Debners)</span><br /></div>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14562573960158073215noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1736759387933042995.post-79865886711636093802007-06-01T10:42:00.001+03:002008-12-13T11:19:50.341+02:00Rasene: valdzinošais briesmonis<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEie9SaI1PVxtaHKIbgskz3F-k2hn6mptpr20quG40_-0bzlJtC2_m1Q2I31NbwLPGJQ51-ha7kz7vmbqafrdj2qTDLjFByjrV4bIVnAohNeQNUe2r2ZthZioWbNqwYGUYqPOPhp70Ek4UQ/s1600-h/DroseraRotundifolia.JPG"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEie9SaI1PVxtaHKIbgskz3F-k2hn6mptpr20quG40_-0bzlJtC2_m1Q2I31NbwLPGJQ51-ha7kz7vmbqafrdj2qTDLjFByjrV4bIVnAohNeQNUe2r2ZthZioWbNqwYGUYqPOPhp70Ek4UQ/s400/DroseraRotundifolia.JPG" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5116416226560170002" border="0" /></a><br /><br /><br /><div style="text-align: justify;">Raugoties no cilvēka skatījuma, <span style="font-weight: bold;">apaļlapu rasene</span> (attēlā) nav nedz īpaši valdzinoša, nedz arī briesmīga. Tomēr pavisam ko citu jums pastāstītu nedaudzās rasenes apskāvienos pabijušās un brīnumainā kārtā izdzīvojušās mušas.<br /><br />Iejūtieties uz brīdi kukaiņa ādā (piedodiet, pareizāk sakot - nevis ādā, bet hitīna apvalkā)! “Skat, kāds košs, vilinošs zieds. Nekur šajā pēcpusdienas tveicē vairs nemana rasu, bet te TĀDAS rasas lāses. Būtu grēks laist garām izdevību!”<br /><br />Bet – ak vai! Tūlīt pēc “piezemēšanās” nabaga mušiņa konstatē, ka (1) tas nemaz nav zieds, bet dziedzermatiņiem klāta lapa, un (2) tā nav ne rasa, ne nektārs, bet kaut kāda šausmīga līme. Uzminiet, kādas varētu būt rasenes gūstā nonākušas mušiņas pēdējās domas (ja vien tā spētu domāt)?<br /><br />Lūk, ko par raseni stāsta botāniķi (starp citu, apaļlapu rasene ir nominēta par Latvijas gada augu 2007): “Apaļlapu rasene (Drosera rotundifolia) sastopama augstajos jeb sūnu purvos, bet sīkā auguma dēļ visbiežāk paliek cilvēkiem nepamanīta. Tā ir kukaiņēdājs augs. Nelieli kukaiņi nolaižas uz rasenes lapas un pielīp tai, jo lapu klāj lipīga šķidruma pilieni. Lapa lēnām aizveras un kukainis tiek sagremots.”<br /><br />Protams, cilvēkiem rasene nekaitē, gluži otrādi, tā mums dod vismaz divus labumus: (1) samazina uzmācīgo dīcēju un asinssūcēju skaitu, un (2) ja vien vēlamies mācīties, rasene sniedz mums vērtīgu mācību. Cik vērtīgu? Tik vērtīgu, cik mūsu dzīvība.<br /><br />Rasene mums atgādina, ka aiz visskaistākajām un valdzinošākajām lietām var slēpties nāvīgi bīstamas lamatas. Hm, bet kā tad no tām izvairīties? Pilnīgi aplami un muļķīgi būtu bēgt no visa skaistā un valdzinošā. Vienkārši jāliek aiz auss, ka MANA PATIKA nav pietiekami uzticams kritērijs, pēc kura vadīties izdarot dzīvē izvēles.<br /><br />Bībelē ir rakstīts tā: “Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.” (Salamana pamācības 16:25)<br /><br />Ja reiz mana patika nav drošs kritērijs, kas tad ir drošs? Lasi Bībeli un uzzini!<br /><br /><span style="font-size:78%;">(Foto: Māris Debners)</span><br /></div>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14562573960158073215noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1736759387933042995.post-34808996600887905192007-04-30T17:28:00.000+03:002008-12-13T11:19:50.499+02:00Purva cūkausis<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjCi_Wf97m6xvLtRo6hBO1uCghXefjIjmfeusL7CczBBNgRsNOnAedhafehZnIlhZ9jvwxlUgcpFTTQ0BfEzhRq8LFy8f60roVsaCTVItqfyAssybkoKXEDzNPQ7HwNUdYfeSBI27rBvuM/s1600-h/Calla+palustris.jpg"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjCi_Wf97m6xvLtRo6hBO1uCghXefjIjmfeusL7CczBBNgRsNOnAedhafehZnIlhZ9jvwxlUgcpFTTQ0BfEzhRq8LFy8f60roVsaCTVItqfyAssybkoKXEDzNPQ7HwNUdYfeSBI27rBvuM/s400/Calla+palustris.jpg" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5116419653944072226" border="0" /></a><br /><br /><span lang="LV">Kurš puķu pazinējs gan nezina balto, cēlo kallu? Tomēr krietni mazāk būs tādu, kuri dabā redzējuši augam un ziedam ne visai bieži sastopamo kallas mazo savvaļas brāli – <b>purva cūkausi </b>(attēlā).</span><div style="text-align: justify;"></div><p class="MsoBodyTextFirstIndent" style="text-align: justify;"><span lang="LV"> Lūk, kā cūkausīti raksturo botāniķi:</span></p><div style="text-align: justify;"></div><p class="MsoBodyTextFirstIndent" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><o:p></o:p></span> </p><div style="text-align: justify;"></div><p class="MsoBodyTextFirstIndent" style="text-align: justify;"><span lang="LV">“Daudzgadīgs augs ar 10-25 cm gariem ložņājošiem sakneņiem un sirdsveidīgām, lielām lapām garos kātos. Ziedneši stāvi, gandrīz tikpat gari kā lapas. Ziedi blīvā cilindriskā vālītē, kam pie pamata balta, ārpusē zaļa seglapa. Zied jūnijā un jūlijā. Vālīte ziedēšanas laikā zaļgani dzeltena. Vēlāk uz tās attīstās augļi - sarkanas ogas.</span><span lang="LV"> </span><span lang="LV">Augs sastopams ne bieži dīķu krastmalās, pārpurvotos ezeru un upju krastos, purvu malās, pārpurvotos un slapjos mežos.”</span></p><div style="text-align: justify;"></div><p class="MsoBodyTextFirstIndent" style="text-align: justify;"> </p><div style="text-align: justify;"></div><p class="MsoBodyTextFirstIndent" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Kas cūkausī īpašs? Pavērojiet uzmanīgi attēlu! Vai neieraugāt tur ko pretrunīgu? Tik balti ziedi ... tik melnā dūkstī. Vai kāds jokus dzīdams būtu tīši saspraudis baltās puķes dubļos? Varbūt datorgrafikas triks? Nē, attēls atbilst īstenībai. Cūkauša saknes tumšajās, lipīgajās piekrastes dūņās atrod vielas, no kā “uzbūvēt” koši zaļas lapas un spilgti baltus, nevainojami tīrus ziedus. Jā, un vēl sulīgi sarkanus augļus rudenī (tikai nemēģiniet tos pagaršot!).</span></p><div style="text-align: justify;"></div><p class="MsoBodyTextFirstIndent" style="text-align: justify;"> </p><div style="text-align: justify;"></div><p class="MsoBodyTextFirstIndent" style="text-align: justify;"><span lang="LV">“Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta. Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē.” (Filipiešiem 2:13-15)</span></p><div style="text-align: justify;"></div><p class="MsoBodyTextFirstIndent" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><o:p></o:p></span> </p><div style="text-align: justify;"></div><p class="MsoBodyTextFirstIndent" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Šajā pasaulē – gluži kā dūņainā mežezerā – ir daudz pelēcības, tumsas un netīrības. Muļķīgi būtu to noliegt. Tomēr ne mazāk muļķīgi būtu apgalvot, ka tāpēc arī mums nekas cits neatliek, kā līdzināties vispārējam fonam. Nav tiesa! Dievs var mums dot <span style="font-style: italic;">gribu un veiksmi</span> dzīvot ne tikai krāsainu, bet arī tīru dzīvi. Un purva cūkausis taču saka to pašu!</span></p><p class="MsoBodyTextFirstIndent"><span lang="LV"><br /></span></p><p class="MsoNormal"> </p>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14562573960158073215noreply@blogger.com